Ceļotāju mērķis ir ar enduro motocikliem apceļot Gruziju, veicot dažādas grūtības pakāpes Padomju Savienībā zināmos DOSAAF motociklu maršrutus un izpētīt maz zināmākās Gruzijas vietas, kas grūti sasniedzamas ar kājām vai automašīnu. Ekspedīcijas dalībnieki, baizeļi ir ceļotāji un bērnības draugi - Andis Pikāns, Oskars Prauliņš un Normunds Kalve.
Divus kilometrus zem Ušguli Normundam mālos izslīd priekšējais ritenis un seko smags kritiens. Cietusi kājas potīte, un vēl nav skaidrs, cik nopietna trauma varētu būt. Pa ceļam uz Lengheri mūs vēl pārķer Gruzijas televīzija, kura veido sižetu par kalnu ciematu infrastruktūru. Dalāmies iespaidos.
Vakars nepārprotami liek pieņemt lēmumu - rīt jābrauc uz slimnīcu, kura atrodas Mestia, lai Normunda potītei taisītu rentgenu. Domāsim pozitīvi.
Stāstu nobeigsim. ar Zelta Aunādas leģendu: “Kaukāzā, Melnās jūras krastā, birzī karājusies Zelta Aunāda. Tā piederējusi Kolhīdas valdniekam. Aunādu apsargājis pūķis, kas nekad neesot aizvēris acu.
No visas Grieķijas pulcējušies drosmīgi ļaudis, kas bija nolēmuši doties tālajā un briesmu pilnajā ceļā, lai Aunādu iegūtu. Viņus vadīja dižciltīgs jauneklis Jāsons, kurš uzbūvējis kuģi un nosaucis to par Argo.
Ceļinieki ilgi braukuši pa nepazīstamām jūrām. Viņiem bija jābrauc starp divām klintīm, kas te pašķīrušās uz divām pusēm, te ar briesmīgu dārdoņu triekušās viena pret otru. Argo tik tikko paguva izsprukt starp tām. Klintis vienīgi saspiedušas stūres galu. Pēc daudziem piedzīvojumiem ceļinieki beidzot sasnieguši Kolhīdas valsti Kaukāzā. Turienes ķēniņš tiem solījis atdot Zelta Aunādu, ja Jāsons izpildīs viņa uzdevumus. Viņš bija pārliecināts, ka Jāsons, veicot uzdevumu, aizies bojā. Taču ķēniņa meita Mēdeja nolēma palīdzēt Jāsonam un iedeva tam burvju ziedi. Jāsons ar to ierīvējās un ieguva pārcilvēcisku spēku: kājas viņam kļuvušas tik stipras kā vara stabi, rokas tik spēcīgas kā knaibles. Ķēniņa kalpi izlaida divus milzīgus vēršus, kuriem pa muti un nāsīm nākusi uguns. Noliekuši ragus, viņi metušies Jāsonam virsū, bet viņš no triecieniem neesot pat salīgojies. Pēc ķēniņa pavēles Jāsons notvēris vēršus, iejūdzis tos arklā, uzaris lauku un apsējis to ar pūķa zobiem.
No šī sējuma vispirms no zemes parādījušies šķēpa uzgaļi un cepuru augšdaļas, bet pēc tam izaugusi vesela armija vara bruņās tērptu karavīru. Tie metušies virsū Jāsonam, kurš karavīru rindās iemetis akmeni un tie sākuši cīnīties savā starpā. Pa to laiku Jāsons ar šķēpu visus tos nogalinājis. Kaut gan grieķu varonis uzdevumu izpildīja, ķēniņš Aunādu nav atdevis. Mēdeja ar burvestības palīdzību iemidzināja pūķi un argonauti tika pie Aunādas. Ķēniņš ar karavīriem dzinās kuģim pakaļ. Ar lielām grūtībām ceļinieki izglābās un atgriezās Grieķijā.”
Mīts varētu būt no aptuveni 1400. gada pirms Kristus.
Īsti gan nav saprotams mērķis ceļa ierīkošanai, jo, manuprāt, Ušguli iedzīvotājiem būtu nepieciešamas investīcijas, pirmkārt, jau elementāro vajadzību nodrošināšanai. Nu kaut vai kanalizācijas sistēmas ierīkošanai, jo visas fekālijas šobrīd aiziet kalnu upē, kura tek cauri ciematam. Te iebraucot ir sajūtas, ka laika rats ir atgriezis mūs daudzus gadsimtus atpakaļ, un tā, šķiet, ir galvenā vērtība, ar kuru Ušguli var pārsteigt netradicionālos tūristus. Ar jauna ceļa ierīkošanu atmosfēru uzlabot diez vai varēs, jo Gruzijas augstākais ciemats, kas atrodas 2200 m virs jūras līmeņa, apbur, pirmkārt, jau ar savu pirmatnību, kura neatgriezeniski tiks pazaudēta ar lielceļa klātbūtni.
Normunda kājai lūzuma nav, bet tikai sastieptas saites. Mūsu plāns ir doties gar Tbilisi - Kazbegi virzienā. Tad Tusetijā mēģināt šķērsot Omalo pāreju netālu no robežas ar Dagestānu. Šī pāreja tiek uzskatīta par ļoti sarežģītu maršrutu. Raudzīsim ar to tikt galā. Pēc Omalo mūsu vēji pūtīs uz dienvidiem, kur kalnu alās ir Vardzia klosteris.
Dažas dienas atpakaļ uz galvenā ceļa, kurš savieno Mestia ar Zugdidi, noticis nogruvums, bet transporta kustība ir nodrošināta.
Normunda kājai lūzuma nav, bet tikai sastieptas saites. Mūsu plāns ir doties gar Tbilisi - Kazbegi virzienā. Tad Tusetijā mēģināt šķērsot Omalo pāreju netālu no robežas ar Dagestānu. Šī pāreja tiek uzskatīta par ļoti sarežģītu maršrutu. Raudzīsim ar to tikt galā. Pēc Omalo mūsu vēji pūtīs uz dienvidiem, kur kalnu alās ir Vardzia klosteris.
Vakara pusē iebraucam hinkāļu dzimtenē Pasanauri, kur mums tiek atklāts vēl viens kulinārijas brīnums - Khinkali, kas ir ar rokām darināti mīklas sainīši pildīti ar gaļu un zaļumiem. Saskatāma līdzība ar lieliem pelmeņiem, taču khinkali virsotni veido maza, jēlas mīklas “austiņa”, kas nav ēdama. To izmanto, lai ar pirkstiem satvertu mīklais sainīti un ierādītu pareizo virzienu mutē. Khinkali “vēderā” ir daudz sulas, tādēļ tas jāēd ar rokām, no sākuma uzmanīgi iekožoties un izsūtot šķidrumu. Jinvalai ciema ceļmalas motelī metam mieru.
Негізгі бет Ceļā uz brīvību Gruzijā - 6. sērija. Kritiens, Gruzijas lielceļi un kalnu takas, khinkāļi
Пікірлер: 2