Sēlpiliete Ingrīda Avotiņa var lepoties ar plašu dzīvnieku saimi. „Silenieku" mājās mīt ne tikai kaķis un divi suņi, bet arī zirgs, gotiņa, zosis, pīles, gailis, vistas un pat ponijs. „Silenieki" atrodas mežu ielokā, klusā, skaistā vietā Sēlijā. Apkārt valdošais lauku miers un vasaras pilnbrieds rosina domas par Jāņiem, un arī saimnieces tautas tērps un vainadziņš liecina -- tūlīt, tūlīt jau būs klāt vasaras saulgrieži.
Un kā nu Līgo svētki bez Jāņu siera? Ingrīda Avotiņa sieru sien pati. Viņa stāsta, ka šo prasmi apguvusi no mammas. Kad vien ir iespēja, Ingrīda sieru gatavo ārā -- uz malkas plītiņas.
„Tagad es sāku to darīt šeit, ārā. Lielā traukā ir vieglāk, turklāt ātrāk uzvārās. Uz gāzes lēnām vārās. Sieram jau vajag ātrāk uzvārīties. Ja pārāk lēni, tad piedeg. Un ir jau arī piededzis pusratā. Tad esmu dabūjusi mazgāt laukā un tad taisīt no jauna," smej „Silenieku" saimniece.
„Tad, kad es taisu sieru, tad es domāju par mammu, kā viņa taisīja sieru," stāsta Ingrīda. „Viņai arī bija virtuvīte, un viņa nesa katliņu un aizmirsa kausiņu, gāja atpakaļ un teica: „Ai, atkal aizmirsu." Tāpat kā tagad -- kamēr visu atnes un kamēr atkal visu aiznes."
Ingrīda gatavo tradicionālo Jāņu sieru -- ar ķimenēm. Kad piens uzkarsis, laiks likt klāt biezpienu. Ingrīda, veikli maisīdama siera masu, stāsta: „Labāk būtu, ja biezpiens būtu trīs dienas pastāvējis. Šis nav trīs dienas stāvējis. Tagad jāgaida, kamēr atsulosies."
Kamēr gaidām, kad no siera atdalīsies sūkalas, saimniece stāsta, ka katrs siera ritulis sanāk citādāks: „Katru reizi sanāk citādāks, nekad nesanāk vienāds. Citreiz tas ir mazliet drupanāks. Liekas -- to pašu pienu lej un to pašu biezpienu liec. Bet citreiz siers ir tāds, ka to tik labi var nogriezt ar nazīti -- pašu plānāko šķēlīti, citreiz to vispār nevar nogriezt ar nazi, jāēd ar karoti. Nekad nevar zināt, kāds siers iznāks. Ir pieņēmumi, ka tas ir atkarīgs no mēness fāzēm, no laika apstākļiem. Nevar jau saprast, no kā."
Kad sūkalas sāk atdalīties, Ingrīda ņem katlu no uguns nost, lej masu caurdurī, lai sūkalas notecinātu, un stāsta: „Sūkalas atdosim teliņam. Sūkalas dzer arī kaza, suns, auniņš. Govs arī dzer savas sūkalas, ja tik dod. Vajadzētu vairāk nospiest. Kādreiz ar marlītēm to darīja, bet tagad tās marlītes ir tik trauslas. Neesmu nemaz nopirkusi labu marlīti. Tās tik ātri kļūst trauslas."
Kad sūkalas notecinātas, siera masu liek atpakaļ katliņā, kur pirms tam jau ielikts sviests, un maisa. Šis nu ir brīdis, kad katra saimniece var izpausties radoši, pievienojot sieram dažādas sastāvdaļas. Ingrīda ir uzticīga tradicionālajām Jāņu siera sastāvdaļām.
„Te ir pusēdamkarote sāls, ķimenes, cik jau patīk, un pāris olas. Un viss. Es neko nefantazēju. Ir jau cilvēki, kuri liek visādus brīnumus iekšā. Bet šis ir tradicionāls siers," saimniece, iemaisot sastāvdaļas katliņā, stāsta.
Ingrīda ir pārliecināta -- sieru sienot, tāpat kā gatavojot jebkādu citu ēdienu, ir jādomā labas domas, tikai tad tas sanāks garšīgs.
Kad siers pagatavots, vēl vairākas dienas jāpagaida, kamēr tas kļūst ciets, bet ēst to var jau uzreiz pēc pagatavošanas. Mīksts un smaržīgs, tas pats kūst mutē.
„Silenieku" saimniece stāsta, ka viņas ģimenei Jāņi nav iedomājami bez siera, ugunskura, ziediem un pašiem līgotājiem. Ingrīdai un viņas vīram Andrim ir četras meitas un četri mazbērni. Lai gan ne vienmēr izdodas, ģimene parasti Jāņos cenšas sanākt kopā. Un tad nu neiztikt arī bez apdziedāšanās un tradicionālajām Jāņu dziesmām.
Sēžot pie galda, uz kura blakus tikko pagatavotajam sieram greznojas vēl citi siera rituļi, Ingrīda skanīgā balsī nodzied vienu Jāņu dziesmu:
„Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo,
Tev ir govis laidarā, līgo.
Ja nedosi sieru ēst, līgo, līgo,
Govīm ragus aplauzīšu, līgo.
Līgo, līgo, govīm ragus aplauzīšu, līgo."
Sandra Paegļkalne
Негізгі бет Sēlpiliete Ingrīda Avotiņa sien tradicionālo Jāņu sieru
Пікірлер: 1