Katrs no mums zina tautasdziesmu: “Dedzu skalu, dedzu sveci, Tumša mana istabiņa, Ienāk mana māmuliņa, Tūdaļ gaiša istabiņa.” Te ir runa par personības iekšējo gaismu, kas mūsu folklorā staro ne tikai no māmiņas, bet arī krietnas tautumeitas un bārenītes, šo gaismu dāvā Laima, nes Dieviņš un Dieva dēli. Bet mēs reti iedomājamies par sadzīvisko apgaismojumu - gaismu vispraktiskākajā nozīmē, jo no mūsdienu cilvēka redzesloka patiesi ir grūti iztēloties, ka ne tikai mūsu senči, bet cilvēce vispār līdz 20. gadsimta sākumam dzīvoja bez elektrības. Un cik ļoti lielā mērā viņu dzīves un darba ritms bija pakārtots gaismas un tumsas proporcijai diennakts laikā.
21. decembra vakarā mūsu muzeja ciklā “Toreiz un tagad” aicinām iztēloties dzīvi zemnieku sētā laikā, kad bija pieejams tikai skalu apgaismojums. Stāstīsim no kā un kā gatavoja pirmās sveces, un arī par lielo greznību zemnieka sētā 19. gs. beigās 20. gs. sākumā- petrolejas lampu.
Негізгі бет Toreiz un tagad. GAISMA TUMŠAJĀ LAIKĀ.
No video
Пікірлер: 2