Kā tas ir - būt blakus sev tuvam cilvēkam, kas sastapies ar nedziedināmu slimību? Būt blakus, aprūpēt, cerēt, cīnīties, būt... līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Kā atrast laiku sev, lai neizdegtu, rūpējoties par otru? Vai iedomājamies, ka palīdzība vajadzīga arī aprūpētājam? Par to diskusija “Nāvei blakus.”
Sarunā piedalās:
KRISTĪNE ANŽE. Kristīne nav vienkārši šīs sarunas moderātore, jo arī viņa zina, ko nozīmē būt līdzās tuviniekam, kas mirst. Kristīne bija blakus savai dvīņu māsai Mārai līdz viņas pēdējam elpas vilcienam:
“Kad pēc piektās operācijas sapratu, ka Māriņa dodas Dieva virzienā, paliatīvās aprūpes nodaļā pajautāju - ko jūs varat izdarīt tādu, ko es nevarētu mājās? “Iešpricēt varat?” Vēl nevaru, bet iemācīšos, varēšu. Skābekļa aparāts vajadzīgs? Varu noīrēt. Bija skaidrs, ka Māra dzīvos mūsu dzimtas mājās Dundagā, tāpēc noorganizēju, kas viņai varēs iešpricēt, kad man būs jāaizskrien uz Rīgu. Citi varianti vispār nebija pat apspriežami. Kā es varu savu tuvāko cilvēku atstāt kāda sveša aprūpē? Es nespēju. Es atveru mājas logu un viņa tur dzird putniņus čivinām, saulītes stari glāsta viņas vaigus... Kad Māriņa vēl staigāja, izvedu viņu laukā, iesēdināju dārza lielajā krēslā, viņa varēja vērot, kā es ravēju rožu dobi. Māra teica: “ar tevi es jūtos visdrošāk”. Jo es zināju, ko viņai vajag, no acu skata vien... Arī manī bija miers.”
KRISTĪNA REINBERGA, interjera arhitekte, uzņēmēja, 2 meitu māmiņa.
Lai piedalītos jaunākās meitiņas dzemdībās, Kristīnas vīrs veica plaušu rentgenu, kas parādīja aizdomīgu veidojumu. Mazai bija tikai piecas dienas, kad vīram tika veikta biopsija, kas atklāja limfomu… Kopā ar ģimeni, radiniekiem un draugiem Kristīna savu vīru aprūpēja sešus gadus, kuros par dzīvi, līdzcilvēku vērtību un medicīnu iemācījās vairāk, kā varētu iedomāties. Visus šos gadus Kristīnas dzīve bija pakārtota vīra un bērnu vajadzībām. “Man mājās bija divi mazi bērni, bet ar savu lielāko atbalsta komandu - mammu un māsu, bijām izrunājušas, ka jebkurā situācijā mēs saglabājam mieru, neieviešam bērniem bailes, rādām viņiem, ka arī tā var būt, ka arī tā ir daļa no dzīves... ” Gandrīz piecus gadus vīrs bija pilnīgi paralizēts guļošā stāvoklī, viņš pats nevarēja arī pagriezties. Balansējot starp ikdienas pienākumiem, bērnu audzināšanu un vīra aprūpi - “mēs necentāmies izdzīvot, mēs centāmies dzīvot.” Diemžēl 35 gadu vecumā Kristīnas vīrs cīņu ar vēzi zaudēja.
Pēc piedzīvotā Kristīna izjuta nepieciešamību atbalstīt arī citas ģimenes Latvijā, nepalikt malā, iesaisties hospisa stacionāra izveidē un brīvprātīgo darbā, cik laiks to atļauj, jo zina, cik būtiski ir visai sabiedrībai kopā domāt par to, kā izveidot sistēmu, lai cilvēks varētu nomirt mierīgos apstākļos, tuvinieku lokā.
OLGA KOŠEĻEVA
“Es nevaru strādāt, ģimene ir svēta lieta, man šeit jābūt,” saka Olga Košeļeva, kura pametusi darbu, lai palīdzētu savai 74 gadus vecajai mammai kopt tēvu Aleksandru. Vīrietim pērn strauji progresēja reta nervu slimība, nu jau vairākus mēnešus viņš ir ne vien piekalts gultai, bet pats nevar ne paēst, ne paelpot. Viņš tiek barots caur gastrostomu, savukārt elpošana notiek caur traheostomu. Olga iemācījusies tās abas aprūpēt. Vīrietim nepieciešama uzraudzība cauru diennakti, jo jebkurā brīdī viņš var aizrīties, un tad ir strauji jāmaina ierīces filtri.
AGNESE MEGNE
Kapelāne, kura brīvprātīgi kalpo Rīgas Stradiņu slimnīcā, un ikdienā veicina izpratni par slimības vai zaudējuma izraisītām dzīves pārmaiņām, vadot arī savu raidierakstu un instagram kontu “Visam savs laiks”, stāstīs - kā atgūt spēju dzīvot ar prieku, kad kaut kas ļoti dārgs un nozīmīgs ir atņemts? Kā dzīvot pēc tam, kā samierināties ar šo zaudējumu? “Apbrīnoju cilvēku spēju piecelties pēc zaudējuma un turpināt dzīvot pilnvērtīgi, ar prieku. Tāpēc mani interesē “dzīvotprieka koncepts”.
Hospiss LV Sarunu festivāls LAMPA organizē divu dienu programmu ar nosaukumu "NĀVES KAFEJNĪCA". Kopā notika 8 diskusijas.
Негізгі бет "NĀVEI BLAKUS" sarunu festivālā LAMPA
No video
Пікірлер