“Turies, draudziņ!” - tādus vārdus bieži dzird cilvēki ar onkoloģijas diagnozi. Jā, vēzis tiek uzskatīts par nedziedināmu, un arī hospisa aprūpe visbiežāk ir nepieciešama tieši onkoloģijas slimniekiem. Tomēr - vēzis nav nāves spriedums! Kā pa vidu dažādiem mītiem un aizspriedumiem jūtas onkoloģijas pacienti?
Šī būs gaiša saruna, jo visi tās dalībnieki apliecina, ka tieši šī diagnoze, savas mirstības apzināšanās, likusi vēl vairāk novērtēt savu dzīvi. Ceram, ka tā iedvesmos ikvienu klausītāju dzīvot pilnasinīgi arī bez diagnozes. Pateicībā par katru dienu.
Sarunā piedalās:
LĪGA ANDŽĀNE, labbūtības koučs
Līga savā dzīvē ar vēzi sastapusies divas reizes.
“Par savu mirstīgumu pirmoreiz aizdomājos, kad 34 gadu vecumā uzzināju - man ir vēzis. Kāds vēzis?! Man taču visa dzīve vēl priekšā! Tas bija drūms periods, kad aizmigu un modos ar domām par nāvi. Tieši ieskatīšanās acīs mirstīgumam palīdzēja man novērtēt savu dzīvību un laiku, kas man ir dots. Desmit gadus vēlāk, es atkal dzirdu tos pašus biedējošos vārdus - diemžēl tas ir vēzis. Esmu par desmit dzīves gadiem un vienu uzvarētu vēzi viedāka un, izdzirdot diagnozi, jau pašāvusi zem pēcpuses kritienu mīkstinošu pieredzes spilventiņu. Joprojām nebaidos no nāves, taču, tāpat kā līdz šim, man negribas, ka meitai sāp, kaut viņai jau ir sešpadsmit. Es vēl negribu mirt. Es gribu vēl padzīvot.” Tā Līga rakstīja esejā par nāvi žurnālam “Kā Būt Laimīgai”.
ARTA LĀCE , žurnāliste
Pirms vairākiem gadiem Artai grūtniecības laikā atklāja leikēmiju, proti, asins vēzi, kura uzveikšanai bija vajadzīgi vairāki emocionālo un fiziski sāpīgi gadi, pateicoties ziedotāju atbalstam, Lietuvā viņai tika veikta sarežģīta cilmes šūnu transplantācija. Savā Facebook kontā Arta atklāti un emocionāli rakstīja par slimības gaitu un ārstēšanos. Arta patiešām zina, ko nozīmē būt uz robežas starp dzīvību un nāvi.
Konfrontācija ar nāvi un ilgtošu neziņu Artai ļāvusi saprast, ka arī grūtā dienā un šķietami bezcerīgā situācijā var atrast, par ko būt priecīgai un pateicīgai. “Ja šī diena ir mana pirmā, pēdējā un vienīgā, kam es to veltīšu?” šo jautājumu viņa sev uzdod ik dienu. Arta sevi raksturo kā asnu, kas izdīdzis no asfalta, ar stipru vēlmi dzīvot.
SONDRA ZAĻUPE, kultūras projektu producente.
Laikā, kad Sondra gaidīja meitiņu Emīliju, viņa pamanīja izmaiņas dzimumzīmē un uzzināja diagnozi - melanoma. Operācija bija veiksmīga, un šķita, ka viss būs labi, taču melanoma daudz agresīvākā formā atgriezās vēlreiz. Sondrai vairākas reizes nācās vākt ziedojumus, jo viņas ārstēšanai bija vajadzīgas zāles, kuras vēl netika kompensētas. Ar diviem koncertiem, kuri tika rīkoti ziedojumu vākšanai melanomas pacientu ārstēšanai, Sondra kopā ar draugiem un domubiedriem spēja pievērst sabiedrības uzmanību problēmām melanomas ārstēšanā mūsu valstī, kā arī aktīvi iesaistās "Solis priekšā melanomai" kampaņās, aicinot neaizmirst par drošu sauļošanos. Bet kas Sondrai sakāms par nāvi? “Iespējams, man ir nestandarta viedoklis un attiecības ar nāvi. Uzskatu, ka tas ir ļoti skaists un patiesības pilns notikums - gluži kā piedzimšana.”
EDIJS VUCĒNS, radošais redaktors.
Kāds Ediju pazīst no bāra - veikala “Pērle” laikiem, kāds no starptautiskā kino festivāla RIGA IFF , pazīstams arī arhitektu un skeitbordistu aprindās. Sirsnīgs džeks - tā par viņu mēdz teikt. To, kas ar viņu notiek kopš 2020. gada marta, zināja tikai daži. Gada nogalē viņš sociālajos tīklos ierakstīja: “Gads īsumā - man šogad bija vēzis 4. stadijā un esmu par to ļoti, ļoti pateicīgs. No visas sirds novēlu mums visiem un katram - nebijušu mīlestību un pateicību par to, kas ir. Bet tiešām - nevis par to, kas varēja būt labāk vai sliktāk, bet ĪSTS paldies par visu. Paldies! Mīlu.” Edijam tika atklāts audzējs kaklā. Pēc izietā ārstēšanas kursa audzēja vietā vairs nebija redzamas vēža šūnas, tomēr pēc gada metastāzes plaušās pamodās. Nepieciešamajai imūnterapijai, ko valsts neapmaksā, viņa draugi diennakts laikā saziedoja visus nepieciešamos līdzekļus.
Sarunas moderatore
INITA SILA (Inita Sila ), žurnāliste, Hospiss LV pārstāve:
“Atceros, tā bija saulaina rudens diena, kad iznācu no slimnīcas, kur tikko biju uzzinājusi, ka mana krūts vēža diagnoze ir sarežģītāka nekā sākotnēji šķita, ārstēšanās būs nopietnāka un ilgāka. Es pirmo reizi biju dzirdējusi vārdu - dzīvildze -, ko ārste lietoja, skaidrojot manu ārstēšanās plānu un prognozes, un pirmo reizi ar katru ķermeņa šūnu apjautusi savu mirstību. Lai gan es negulēju uz nāves gultas burtiskā nozīmē, tomēr šī apziņa par to, ka dzīve nav mūžīga, likusi saprast, kas man patiešām ir svarīgākais dzīvē. Uzskatu, ka man ir uzdāvināts laiks. Un es to negribu izniekot. Nevienu dienu.”
Hospiss LV piedalijās sarunu festivālā Lampa Cēsīs ar divu dienu programmu teltī ar nosaukumu "Nāves kafejnīca" 9.un 10. jūnijā, kopā skatītājiem bija iespēja piedalīties 8 diskusijās. pateicoties Hospiss Lv draugiem Tet.lv, sarunas pieejamas ierakstā.
Негізгі бет ''TURIES, DRAUDZIŅ!'' Nāves kafejnīca sarunu festivālā LAMPA
Пікірлер